Nezinu, kā šo vārdu – procrastination – būtu vislabāk tulkot latviski. Atlikšana? Sebošana? Slikošana? Kaut kā nav tas. Slikošana tā noteikti nebūs, jo darbu atlikšana šajā gadījuma ir nevis slinkuma, bet citu iemeslu dēļ.

Vārdu sakot – esmu nelabojams prokrastinētājs – atlieku darbus līdz pēdējam brīdim un, nereti, arī pēc tā. Es saprotu, ka izdarot darbu ātrāk, rezultāts būtu labāks, bet .. kaut kā nesanāk.
Un iemesls tam, kā jau minēju, nav slinkums. Es strādāju, bet izvēlos darīt tos darbus, kurus tiešām varētu darīt vēlāk, tā vietā lai darītu svarīgākus un steidzamākus. Un tā arī nav slikta plānošana – es labi zinu prioritātes. Tikai man nevedas ar to ievērošanu.
Tagad sāku lasīt visādu literatūru un izmēģināt dažadas metodes, kā ar atlikšanu tikt galā. (Kā izrādās – es tāds neesmu ne tuvu vienīgais.) Rezultādi gan pagaidām tādi viduvēji.
Kā jūs tiekat galā?

Man šķiet, ka es pat fiziski jūtu, kā saule dod enerģiju. Esmu kā tāda saules baterija. Nopietni. No saules vien pārtikt es, protams, nevarētu (ha, bet bija mums te internetos tāti eksperimentētāji), bet pašsajūtu, garastāvokli un enerģijas līmeni tā jūtami paceļ.
Laikam esmu piedzimis nepareizajos platuma grādos.

Pirms brīža ielūkojos spogulī un pamanīju krietni vairāk sirmu bārdas rugāju kā līdz šim. Jau kādu laiciņu man ir pa kādam sirmam matam vai bārdas rugājam, bet nu to ir daudz vairāk. Laikam sāku strauji novecot.

Patiesībā savs vecums man ir vienmēr bijusi grūti tverama kategorija. Es vienmēr esmu juties vienlīdz jauns. Jā, nāk klāt arvien jauna pieredze, bet domāšanas veids man ir bijis nemainīgs, kopš sevi atceros. Tāpēc “pieaugšanas” koncepts attiecībā uz sevi man ir svešs. Nē, tas nebūt nenozīmē, ka esmu bērnišķīgs. Gluži otrādi – man šķiet, ka esmu bijis saprātīgs arī tad, kad man bija 4. Noveco ķermenis. Apziņa paliek.

Laikam šodien pirmo reizi savā šofera karjerā būšu iedzīvojies radarbildē. 😕
Tā stulbi sanāca. Gribēju straujāk pabraukt garām autobusam, kurš grasījās pārkārtities uz manu joslu – ar tiem autobusiem nekd neko nevar zināt, viņi tādi nervozi un mēdz daudz neskatīties, kas notiek apkārt. Nu lūk, un tiko kā pabraucu garām busam, tā zibsnis un radars. Nu, neko, – visam pirmā reize. Tāds man hārdkors.
Pozitīvais atgadījums, savukārt, – dabūju haļavnus 20 centus. Kāds bija atstājis iepirkumu ratiņos. Man kā skaidras naudas nemīlētājam tomēr noderīga lieta – varēs izmantot ratiņiem arī nākamreiz. Tiesa, kaut kā tomēr nejūtos liels ieguvējs.

Bērnībā man ļoti, ļoti nepatika sportot. Izņēmums bija braukšana ar riteni un ragaviņām vai slēpēm, ja vien tas nebija jādara obligāti. Man nepatīk lietas, kas jādara obligāti. Pat, ja man patīk kaut ko darīt, visa patika pāriet mirklī, kad kāds pasaka, ka tas būs mans pienākums.

Neesmu nekāda glezna – man nepatīk būt ierāmētam!

Jo īpaši man nepatika sports skolā. Man tas šķita kaut kas bezjēdzīgs. izņemot tās pāris reizes, kad varēja vienkārši uzkapāt fūzi vai basīti tāpat vien. Bet visi tie normatīvi – kaut kas briesmīgs. Učuks parāda kā mest granātu (kam man to mācēt – gatavojamies 3. pasaules karam?) vai šķēpu (un šis priekš 4. pasaules kara?) un mums uz atzīmi jādara pakaļ. Nekāda treniņa. Sajūta kā mūžīgā sesijā, kurai neesi gatavojies.

Bet kādu laiku atpakaļ es sāku apmeklēt sporta zāli. Un pavisam nesen – vingrot no rītiem. Sports, patiesībā, ir baigā štelle, ja to nedara sacensības dēļ vai piespiedu kārtā, bet gan tāpat vien, priekš sevis. Jūtos krietni labāk. Visādas kaites (kā sāpošu muguru) kā ar roku noņem. Sākot vingrot gan sapratu, ka joprojām esmu varen tizls, bet ceru, ka ar laiku kļūšu vingrāks un lokanāks.